13. Saeimas Vēlēšanas

Kā un ko vēlēsim oktobrī – I

Informāciju sagatavoja politologs Ivars Ījabs pēc PBLA pasūtinājuma

Šis ir pirmais no trim priekšvēlēšanu situācijas Latvijā pārskatiem.

Kā jau demokrātiskās valstīs pierasts, arī Latvijā šogad ir gaidāmas vēlēšanas. Tās būs 13.
Saeimas vēlēšanas, kuras notiks 6. oktobrī. Uz jautājumu, vai šīs vēlēšanas būs vai nebūs
izšķirošas, atbildēt ir vienkārši. Demokrātiskā valstī nemēdz būt neizšķirošu vēlēšanu, un
tie, kas apgalvo, ka tādas ir, muļķo cilvēkus. Pat tad, ja attiecīgās vēlēšanas nerada tūlītējas
un radikālas pārmaiņas “rīt uz brokastlaiku”, tas nav iemesls, lai uz tām neietu. Vēlēšanas
ietekmē ilgtermiņa procesus, un balsojuma sekas var būt sajūtamas pēc vairākiem gadiem.
Turklāt ņemsim vērā, ka Latvijas Saeimas vēlēšanas ir svarīgas arī tādēļ, ka tās ir vienīgās
nacionālā līmeņa vēlēšanas. Atšķirībā no citām valstīm, kā ASV, Francija vai Polija, kur pilsoņi
vēl arī prezidentu vai parlamenta augšpalātu, latvieši valsts mērogā vēlē tikai parlamentu.
Šis parlaments tad arī noteiks toni Latvijas politikā: tam nāksies pieņemt daudzus svarīgus
lēmumus, kuri tā vai citādi skars ikkatru no mums. Tādēļ atbilde uz jautājumu par vēlēšanu
izšķirīgumu ir pašsaprotama: jā, protams, uz vēlēšanām ir jāiet pavisam noteikti.
Kas jādara
Lai palīdzētu gatavoties 6. oktobrim, es šajā rakstā pastāstīšu par šo vēlēšanu galvenajiem
dalībniekiem un izaicinājumiem. Taču pirms tam būtu jāatgādina par galvenajiem vēlēšanu
procedūras noteikumiem. Tajās var piedalīties katrs Latvijas pilsonis, kurš vēlēšanu dienā ir
sasniedzis 18 gadu vecumu. Visbiežāk dalībai vēlēšanās noderēs Latvijas pilsoņa pase
(jāpārliecinās par derīguma termiņu!). Taču kopš laika, kad esam ieviesuši personas
apliecības, pastāv arī alternatīva procedūra. Pilsoņiem, kuriem nav pases, bet ir tikai
personas apliecības, līdzās tām ir jāizņem īpašas vēlētāja apliecības – tajās tad arī tiks
izdarīta atzīme par dalību vēlēšanās, jeb, vienkārši sakot – iespiests zīmogs. Kad nu esam
apgādājušies ar nepieciešamo dokumentu, varam rīkoties tālāk.
Lielais vairums pilsoņu, protams, dosies uz iecirkņiem 6. oktobrī, varbūt mazliet pagaidīs
rindā un nobalsos klātienē. Arī ārpus Latvijas darbosies veseli 115 iecirkņi. Taču Latvijas
Centrālā Vēlēšanu komisija ir parūpējusies arī par alternatīviem balsošanas veidiem – īpaši
pilsoņiem, kas dzīvo ārpus Latvijas. Pirmkārt, varam balsot pa pastu. Tam, uzrādot pasi vai
personas apliecību, līdz 14. septembrim jāpiesakās kādā no Latvijas pārstāvniecībām, kas
organizē balsošanu pa pastu – visbiežāk tās ir vēstniecības. Tad jūs savlaicīgi pa pastu
saņemsiet visus dokumentus un varēsiet nobalsot, kā saka, neizejot no mājas. Ja esat Latvijā,
bet tieši 6. oktobrī nevarat aiziet uz vēlēšanu iecirkni, jau kopš 3. oktobra varat “nodot balsi
glabāšanā”, jeb, vienkārši sakot, nobalsot iepriekš – tiesa, ne visos vēlēšanu iecirkņos. Par
visām šīm tehniskajām lietām noteikti der ieskatīties Centrālās Vēlēšanu komisijas mājaslapā
www.cvk.lv – tur viss ir labi izskaidrots.
Tas, ka Latvijas varas iestādes rūpīgi piedomā pie vēlēšanu līdzdalības, nav nejaušība.
Gandrīz visur pasaulē ir vērojama vēlētāju līdzdalības samazināšanās. 2014. gadā uz 12.
Saeimas vēlēšanām devās 58.8% pilsoņu: pasaules salīdzinājumā tas nav pārāk zems rādītājs,
tomēr arī Latvijā ir vērojama krītoša tendence. 2011. gadā uz vēlēšanām aizgāja 60.55%, un,
ja tā turpināsies, mēs drīz vien sasniegsim Lietuvas līmeni, kur uz vēlēšanām iet mazāk par
pusi pilsoņu. Ir vesela virkne iemeslu par šādu samazinājumu uztraukties. Parlamenta
uzdevums ir pilsoņu interešu reprezentācija, taču, ja cilvēki neiet uz vēlēšanām, parlaments

nespēj pārstāvēt sabiedrību. Tādēļ tā ir pilsoņu atbildība: piedalīties savu interešu
aizstāvēšanā.
“Reālie” un “virtuālie” rīdzinieki
Jūnija sākums mums atnesa pārsteigumu: izrādās, ka nākamajās vēlēšanās Rīgas vēlēšanu
apgabalā būs par 3 mandātiem vairāk – lielākoties uz ārvalstīs dzīvojošo “virtuālo rīdzinieku”
rēķina (ārvalstīs nodotās balsis, kā zināms, pierēķina Rīgas apgabalam). Latvijā, kā zināms, ir
pieci vēlēšanu apgabali, un 100 Saeimas deputātu mandāti sadalās pa tiem proporcionāli
apgabalā dzīvojošo pilsoņu skaitam. Četru pagājušo gadu laikā šis skaits ir būtiski
pamainījies, līdz ar to ir mainījies arī tur ievēlamo deputātu skaits: Latgale (14), Kurzeme (12)
un Vidzeme (25) ir zaudējušas vienam mandātam, Zemgalē tas ir palicis tāds pats (14),
savukārt Rīga ir ieguvusi klāt trīs mandātus (35). Tas, bez šaubām, ir saistīts ar lielo Latvijas
pilsoņu emigrāciju uz ārvalstīm pēdējos gados. Proti, ārvalstīs dzīvojošo pilsoņu skaits ir
palielinājies, līdz ar to palielinoties arī Rīgas apgabala elektorātam.
Šīm izmaiņām ir būtiska ietekme uz vēlēšanu rezultātu. Rīgā ievēlamo deputātu skaitam
pieaugot, pieaug arī ārvalstīs dzīvojošo līdzdalības nozīme. Dzīvodami ārvalstīs, viņi
palielina attiecīgā vēlēšanu apgabala deputātu skaitu un, līdz ar to, arī savu ietekmi. Taču,
neaiziedami uz vēlēšanām, viņi šo ietekmi faktiski ļauj savā vietā lemt rīdziniekiem. Tas
jāņem vērā: šoreiz no Rīgas tiks ievēlēts vairāk deputātu, un to, kas tie būs, noteiks arī
ārvalstīs dzīvojošie. Reālie rīdzinieki ir samērā aktīvi vēlētāji – galvaspilsētā uz vēlēšanām
aiziet vairāk pilsoņu, nekā vidēji Latvijā. Tādēļ arī “virtuālajiem” rīdziniekiem ārvalstīs
nevajadzētu palikt iepakaļus. CVK vadītājs Arnis Cimdars lēš, ka kopumā ārvalstīs
dzīvojošajiem tīri matemātiski vajadzētu ievēlēt 8 no 100 Saeimas deputātiem. Tas ir
iespējams, tikai mobilizējoties un piedaloties vēlēšanās.
Partijas un nepartijas
Latvijā, kā zināms, parlamenta vēlēšanas notiek pēc partiju sarakstiem. Balsotājs izvēlas
vienu (un tikai vienu) no piedāvātajiem sarakstiem, ieliek to aploksnē un iemet balsošanas
urnā. Tiesa, pirms tam vēlēšanu biļetenā ir iespējams izdarīt atzīmes: konkrētus kandidātus
var svītrot un var viņiem pievilkt plusu. Tas beigu beigās ietekmēs no attiecīgā saraksta
ievēlēto deputātu sastāvu: vēlētāju plusi un svītrojumi var kandidātu gan pabīdīt uz augšu
(kā Artusu Kaimiņu pagājušajās vēlēšanās), gan pagremdēt uz leju (kā Solvitu Āboltiņu
pagājušajās vēlēšanās). Šie plusi un svītrojumi ir efektīvs līdzeklis, lai paustu savu attieksmi
pret konkrētiem cilvēkiem.
Vienlaikus ar Latvijas partijām ir jābūt uzmanīgiem. Vispirms, kopš neatkarības atjaunošanas
ir izveidojusies tradīcija veidot partiju apvienības – kā Zaļo un Zemnieku Savienība, Reģionu
apvienība un tamlīdzīgi. Vēlāk, ja kopīgais starts ir bijis daudz maz veiksmīgs, šīs apvienības
bieži apvienojas vienā struktūrā – tā tas bija ar partiju “Vienotība” un “Nacionālo apvienību”.
Vēlētājam šeit jābūt uzmanīgam. Ir jāpievērš uzmanība tam, no kādām sastāvdaļām attiecīgā
apvienība ir veidojusies, un ko šīs sastāvdaļas ir darījušas iepriekš. Pašlaik, jūnijā vēl var
parādīties kāda jauna apvienība no vecām sastāvdaļām, kas tiks izveidota uz vēlēšanām.
Labā ziņa turpretī ir tā, ka vēlēšanās pie mums vairs nevar piedalīties “pēdējās minūtes
piedāvājumi”. Saeima ir lēmusi, ka partijām, kas grib piedalīties vēlēšanās, ir jābūt dibinātām
vismaz gadu pirms vēlēšanām, turklāt tajās ir jābūt vismaz 500 biedru. Tas izslēdz iespēju, ka

šobrīd uz ātru roku var tikt sastiķēta jauna partija ar brašiem saukļiem, kas ar nelāgiem
nodomiem iekļūtu Saeimā. Tiesa, Latvijā ir gana daudz partiju “čaulu”, kuras var izmantot
līdzīgiem mērķiem. Pārsteigumi mūs vēl var gaidīt.
Galvenie spēlētāji
Kādi tad būs galvenie spēlētāji šā rudens vēlēšanās? Aina te ir raiba – krietni raibāka, nekā
iepriekšējās vēlēšanās, kad visi nopietnie dalībnieki bija pazīstami jau iepriekš. Šoreiz sevi
piesaka vesela virkne jaunu partiju: dažas no tām ir nesen dibinātas, citas – pirmoreiz
sadūšojušās nopietnam startam. Tomēr starp “jaunajām” partijām šoreiz nav izteikta
favorīta, un daudzas no tām riskē vispār nenonākt Saeimā, nespējot pārvarēt likumā
noteikto 5 % slieksni.
Šajā apskatā es īsi aprakstīšu partijas, nopietnāku analīzi atstājot kādai no nākamajām
reizēm. Lieta tā, ka vairums partiju vēl nav nosaukušas savus kandidātus un sarakstu
līderus – par tiem runāsim nākamreiz. Saraksti būs izveidoti tikai jūlija beigās, kad
partijām saskaņā ar likumu ir jāiesniedz savi vēlēšanu saraksti. Mans nolūks nav aicināt
par kādu balsot vai nebalsot, bet gan daudz maz saprotami aprakstīt galvenos spēlētājus –
gan vecos un pieredzējušos, gan jaunos un cerīgos.

Ja ticam aptaujām, pavisam droša tikšana 13. Saeimā šobrīd ir tikai 3 partijām, kuras Latvijas
politikā darbojas jau ilgāku laiku. Tās ir Sociāldemokrātiskā partija “Saskaņa”, Zaļo un
Zemnieku Savienība, un Nacionālā Apvienība. “Saskaņa” jau kopš 2010. gada vēlēšanām
veido lielāko frakciju Saeimā, taču nav bijusi iesaistīta valdībā. Tā ir partija, kas ap sevi ir
konsolidējusi gandrīz visu krievvalodīgo vēlētāju daļu, taču par to balso arī sava daļa latviešu.

“Saskaņa” ir ideoloģiski atšķirīga no pārējām partijām vairākos svarīgos punktos. Vispirms,
tā ir noraidošā attieksme pret latviešu valodu kā vienīgo oficiālo valodu, atšķirīga attieksme
pret Padomju okupācijas periodu, kā arī ģeopolitiskas simpātijas pret Krieviju. “Saskaņa”
pēdējos gados ir darījusi daudz, lai kļūtu pieņemamāka latviešu “meinstrīma” vēlētājam. Tā
sevi piedāvā kā sociāldemokrātisku partiju, un tās sarakstos būs arī daudz latviešu
kandidātu. Taču domstarpības principiālos jautājumos “Saskaņa” pārvarēt nespēs, un, pēc
visa spriežot, nākamajā Saeimā atkal atradīsies opozīcijā.

Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) ir partija, kura pašlaik vada Latvijas valdību. Tā ir sakņota
reģionos un pilsētās ārpus Rīgas; no šīs partijas nāk virkne pašvaldību vadītāju. ZZS nav
konkrētas ideoloģijas: tā, no vienas puses, balstās post-padomju ilgās pēc “labā, gādīgā
saimnieka”, no otras – spēj piesaistīt savos sarakstos populārus cilvēkus no politikas un
citām jomām. Kā valdības vadošā partija ZZS ir atbildīga par nesen veiktajām reformām –
vispirms, nodokļu politikā un veselības aprūpē. Kaut arī daži partijas politiķi reizēm koķetē ar
anti-rietumniecisku un anti-amerikānisku retoriku, tā visdrīzāk neveidos koalīciju ar
“Saskaņu”.

Nacionālā Apvienība ir partija cilvēkiem, kuriem latviešu un krievu attiecību jautājums ir
pats svarīgākais politikā. Partijai ir savs stabils vēlētājs, un tās politiķi arī nepārtraukti strādā
šā vēlētāja lojalitātes uzturēšanai. NA ir virkne populāru politiķu, ir arī padarīto darbu
saraksts, turklāt tās atbalstītājus īpaši nebiedē aizdomas par dažu partijas līderu iesaisti
koruptīvos darījumos, par kurām arvien skaļāk runā partijas oponenti.

Partija “Vienotība”, kas pagājušajās vēlēšanās ieguva 2. vietu, šobrīd reitingos ir nokritusi
līdz 3-4% atzīmei. Tas skaidrojams ar partijas nespēju risināt iekšējas problēmas, kuras
visspilgtāk izpaudās 2015. gadā, kad “Vienotība” savas vainas dēļ zaudēja Ministru
prezidenta portfeli. Virkne politiķu “Vienotību” ir pametuši. Pāri palikušie pašlaik ir
konsolidējušies un nāk uz vēlēšanām ar savu tradicionālo piedāvājumu: eiropeisku, centrisku
un tehnokrātisku politiku. Partijai ir izdevies saglabāt virkni pieredzējušu, populāru cilvēku,
kuriem ir savs atbalstītāju loks. Taču tas vēl nebūt negarantē, ka “Vienotība” būs pārstāvēta
nākamajā Saeimā.

“Vienotībai” pa pēdām seko Jaunā Konservatīvā partija, ar kuru tai ir arī daudz kas kopīgs.
Vispirms, JKP šodien izspēlē Latvijā mūždien aktuālo pretkorupcijas kārti, un dara to diezgan
efektīvi. Pati JKP nav jauna partija, taču tai ir izdevies piesaistīt virkni enerģisku kandidātu,
tai skaitā, ļaudis no tiesībsargājošajām iestādēm. Zināms šķērslis šeit varētu būt politiskās
pieredzes trūkums daudziem no tiem, kuru ne vienmēr ir iespējams pārvarēt ar enerģiju un
ļoti uzstājīgu komunikāciju.

Attīstībai/Par ir jauns projekts, kura mērķis ir pārņemt bijušā “Vienotības” elektorāta
liberālo daļu. Tā vadībā ir kopumā kompetenti cilvēki ar pieredzi politikā un valsts pārvaldē,
un to lielākoties atbalsta gados jauni, izglītoti un eiropeiski cilvēki. Tomēr šai partijai ir arī
virkne vājo vietu. Vispirms, daudzi tās redzami personāži ir vēlētājam pazīstami, un ne
vienmēr tajā labākajā nozīmē. Otrkārt, Rietumu kreiso liberāļu dienaskārtība Latvijā nav īpaši
populāra, un masu atbalstu tai iegūt ir grūti.

KPV.LV lielos vilcienos ir viena, ekspresīva cilvēka, Artusa Kaimiņa projekts, kurš savu
līdzšinējo karjeru ir balstījis esošās “elites” un “sistēmas” lamāšanā – jāteic, reizēm arī
interesantā un asprātīgā. Šīs partijas veiksmes ir tieši atkarīgas no iespējas sarīkot efektīvu
šovu, kas spētu līdz oktobrim noturēt skatītāju uzmanību.

Latvijas Reģionu apvienība ir savdabīgs reģionos balstītās ZZS analogs, kuram arī ir izdevies
piesaistīt vēl dažas interesantas personas. Visbeidzot, Latvijas Krievu savienība ir atklāti
promaskaviska partija, kura apelē pie tās krievu vēlētāju radikālās daļas, kurai “Saskaņa”
šķiet pārlieku rietumnieciska un konformistiska. Trīs pēdējās nosauktās partijas visdrīzāk
Saeimā neiekļūs. Tomēr vēlētāju griba reizēm ir neprognozējama, un pie kāda īpaša zvaigžņu
stāvokļa arī tām var paveikties. Maz kas gadās. Turpretī pārējie “mazie” spēlētāji – lai viņi
man piedod – izskatās pārlieku bezcerīgi, lai viņu dēļ tērētu lasītāju uzmanību.

 

Latest posts by Lucas Stepanow Eksteinas (see all)

Comments

comments

Atbildēt